Kaŗi / Kriege

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Latviski (edit) Deutsch (edit)
17. gadu simtenī, kad krievi ar zviedriem lāgu lāgiem pa Vidzemi briesmīgi kaŗoja, tad neatradās neviens ciems jeb māja, ko kazaki nebūtu apmeklējuši. Tā arī mūsu ciemu bieži vien kazaki un zaldāti piemeklēja. Lai gan jau bija jūlija mēneša beigas, tad tomēr atradās vēl visi lauki un pļavas bēdīgā stāvoklī, kā jau laikam, kad nav miera laiki, jo visi cilvēki bija sabēguši pa bieziem purvājiem un mežiem. Kādu dienu gāja viens ceļinieks pār laukiem un pļavām arvienu uz priekšu bailīgi skatīdamies, it kā no kāda ienaidnieka baidītos. Un rau! viņa bailes arī nebija veltas bijušas, jo viņš ieraudzīja vienu jātnieku no meža izjājam, kas tūlīt, viņu ieraudzījis, grieza zirgu uz to pusi, kur ceļinieks atradās. Ceļinieks redzēdams, ka nu vairs lāga nebūs, sāka bēgt, lai gan pats nezināja, kur varēs no jātnieka izbēgt. Jātnieks devies viņam ticīgi pakaļ. Tā bēgdams, tas iegādājās to muklaino dīķi, kas pļavas vidū atradās, kuŗš tagad varbūt viņam par patvērumu varētu derēt: tāpēc viņš skrēja, cik vien varēja, uz minēto dīķi. Tiklīdz viņš pie dīķa malas bija pieskrējis, te arī jau kazaks viņam klāt. Nāves bailēs būdams, viņš skrien ar apbrīnojamu drošību pār šauru laipiņu, kas bija pārlikta pār muklaino dīķi. Viņam arī laimējās pārskriet, bet kazaks nu arī laiž pakaļ un ar vienu lēcienu dīķī iekšā, no kuŗa vairs ārā nevarēja tikt un tā nogrima muklājā ar visu zirgu. Vēl gan esot sviedis zobenu bēglim pakaļ, bet par laimi neesot trāpījis. Tā līdz šo baltu dienu dīķis tiek nosaukts par Kazaku dīķi. Dīķis atrodās Carnikavas draudzē, netālu no Z. mājām. Lai gan dīķis aizaudzis ar zāli un vairs nav tāds muklains, tad tomēr to vietu vēl var gluži labi pazīt. Im 17. Jahrhundert, als in Livland zwischen Russen und Schweden bittere Schlachten ausgetragen wurden, gab es kein Dorf und kein Gehöft, das nicht von den Kosaken heimgesucht worden wäre. Obwohl der Juli schon zu Ende ging, befanden sich Felder und Wiesen in einem traurigen Zustand, wie es oft zu Kriegszeiten zu sein pflegt, denn die Menschen waren in die umliegenden Wälder und Moore geflohen. Eines Tages ging ein Mann über Felder und Wiesen und sah sich von Zeit zu Zeit ängstlich um, als würde er sich vor Feinden fürchten. Und seht! Seine Furcht war nicht grundlos gewesen: Denn plötzlich erblickte er einen Reiter, der aus dem Wald hervorsprengte und geradeswegs auf ihn zuritt. Als der Mann sah, dass es schlimm werden würde, ergriff er die Flucht, obwohl er selbst nicht wusste, auf welche Weise er einem Reiter entkommen könnte. Der Reiter verfolgte ihn hartnäckig. Der Fliehende erinnerte sich an den moorigen Teich, der sich mitten auf der Wiese befand und für ihn vielleicht die Rettung bedeutete. Deshalb rannte er so schnell er nur konnte auf den Teich zu. In seiner Todesangst gelang es ihm, im Laufschritt einen schmalen Steg, der über den Teich führte, zu überqueren. Der Kosake, der ihm nachjagte, sprang mit einem Satz in den Teich, aus dem er nicht mehr herauskommen konnte: Er versank zusammen mit seinem Pferd. Zwar hat er noch sein Schwert nach dem Flüchtling geworfen, aber zum Glück traf er ihn nicht. Der Teich aber wird noch heute Kazaku dīķis (Kosakenteich) genannt. Der Teich befindet sich in der Gemeinde Carnikava, nicht weit von dem Bauernhof Z. entfernt. Obwohl der Teich heute zugewachsen ist, kann man die Stelle noch immer gut erkennen.
Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox