Kaŗi

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Šādu stāstu vēl nesen stāstīja par franču laikiem. Vēl jāpiezīmē, ka pašus franču laikus paši kā dalībnieki pieredzējuši tikai kurzemnieki un tie vidzemnieki, kas dzīvo gar Daugavas malu, vistim Rīgas tuvumā. Tālāk Vidzemē šos laikus pazīst vienīgi vārda pēc. Šis gadījums noticis Daugavas malā pie Lindes muižas, kuŗai iepretim Vidzemes pusē atronas Lielvārde un Rembata. Lindes muižā bija ievietojies franču virsnieks ar savu kaŗa pulciņu. Viņa rīkošanos uzmanīt bija uzdots vienam krievu virsniekam ar 15 zaldātiem. Krievu virsnieks, apzinādamies savu nespēku, mēģināja tomēr savu ienaidnieku maldināt. Savu mazo spēku slēpdams, viņš staigāja no vienas vietas uz otru un taisīja lielu troksni, lika bungot, šaudīt, klaigāt, vakaros sakurt lielus uguns sārtus u.t.t. Tā viņš frančus patiesi labu laiku maldināja un tie nebūt neiedrošinājās krieviem uzbrukt. Vienu nakti pazuda viens krievu zaldāts, polis, ko virsnieks bija licis nopērt par kādu sliktu darbu. Otrā dienā redzēja Daugavā daudz laivu sapulcinam pie Kurzemes krastiem, un franči ņudēja kā skudras pa pūli. Visi, kas to redzēja, domāja, ka šie sagatavojoties uz Liel-Jumpravu muižas nomnieka rēķina. Tas bija sirdīgs franču pretinieks, tos pār Daugavu bieži vien mēdījis, lamājis, visādi kaitinājis, par ko franči to biedinājuši atriebties. Krievi nav nekā ļauna domājuši par šādu franču rīcību. Tajā brīdī gadījās kādai kazaku sotņai jāt gar Jumpravmuižu. Viņas pienākums bijis apsargāt Daugavas krastu pret franču iebrukumiem, kā arī iznēsāt dažādas kaŗa ziņas. Franču ienaidnieks, Jumpravmuižas nomnieks, kazakus labi uzņēma un tos lūdza, lai paliek pa nakti pie viņa un frančiem nodara kādu ķibeli. Kazaki labprāt paklausīja lūgumam un labi paēduši, padzēruši, vēlu vakarā sēdās savos mazajos, veiklajos zirdziņos, pārpeldēja pār Daugavu un uzbruka frančiem, kas pašu laiku omulīgi uzdzīvoja pa krogu. Tik nejauši pārsteigtie franči nemaz nepaguva pretim turēties, bet laida ļekas vaļā, katrs uz savu malu, un kuŗam nu kājas nebija diezgan vieglas un kas nepaguva nakts tumsībā paslēpties no acīgajiem kazakiem, tas par to aizmaksāja ar savu dzīvību: kazaki frančus kapāja, kā pļāvējs zāli. Frančus iztrenkājuši, labi pārmācījuši, kazaki līksmi pārgāja atpakaļ pie laipnā mājas tēva Jumpravmuižā. Jokiem un smiekliem nebija gala, jo kazaki nevarēja vien beigt stāstīt un lielīties, kā viņi frančus plītējuši ar pletnēm, kā tos dūruši ar saviem gaŗajiem šķēpiem u.t.t. Otrā rītā no Jumpravmuižas radzēja franču nometnē kārtavas ceļam un kādu krievu zaldātu pakaram. Tā kā no krieviem un kazakiem neviena netrūka, tad nebija gŗūti uzminēt, ka kārtavu putns ir izbēgušais polis. Viņš, protams, frančiem bija sastāstījis, cik niecīgs pulciņš krievu Vidzemes krastā, kādēļ neesot grūti viņus uzvārēt. Ka frančiem šāds priekšlikums labi patika, liecināja lieliskā laivu sarīkošana. Bet kad nu viņi nejauši bija dabūjuši no krieviem tādu drāzienu un pārliecinājušies, ka krievu spēks ir daudz stiprāks, nekā polis apzīmējis, tad viņi poli uzlūkoja par lamatās vilinātāju un tādēļ to notiesāja uz nāvi pakārdami.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox