Ezeri / Seen

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording Lubāna
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Tajā laikā, kad ezeriem vēl bijis ieradums pārcelties no vienas vietas uz otru, tajā vietā, kur tagad Lubānas ezers, bijusi liela, skaista pilsēta, kuŗas iedzīvotāji, grēcīgi dzīvodami, bijuši apkaitinājuši Dievu, kādēļ Dievs apņēmies izdeldēt pilsētu no zemes virsus ar visiem iedzīvotājiem. Vienā jaukā vasaras rītā divi sieviņas velējušās ārpus pilsētas upes malā un ieraudzījušas lielu, tumšu mākoni paceļamies, kas drīzi sasniedzis pilsētu un tā trokšņojis, it kā lubas kāds plēstu. Šo troksni dzirdēdamas, viena velētāja iesaukusies: "Nudien, māsiņ, tas jau vai pats Lubāns būs atnācis!" Tajā pašā acumirklī mākonis nogāzies ar lielu troksni zemē, aprakdams savos viļņos visu pilsētu ar visiem iedzīvotājiem. Tikai abas velētājas, tādēļ ka devušas ezeram vārdu, palikušas dzīvas. Atnākušais ezers priekš tam bijis tur, kur tagad Rīga. Katru gadu no Lubānas ezera eimot viens sūtnis uz Rīgu apjautāties, vai Rīga reiz būšot pilnīgi uzbūvēta, jo kad Rīgu beigšot celt, tad Lubānas ezers iešot atpakaļ uz savu pirmo vietu. Zu der Zeit, als Seen noch die Angewohnheit hatten, von einem Ort zum anderen zu wandern, befand sich an der Stelle, wo heute der Lubānas ezers wogt, eine schöne große Stadt, deren Bewohner Gott durch ihren sündigen Lebenswandel verärgert hatten. Deshalb hatte Gott beschlossen, die Stadt und ihre Bewohner von der Erde verschwinden zu lassen. An einem schönen Sommermorgen waren zwei Frauen beim Wäschebleueln außerhalb der Stadt am Fluss. Da erblickten sie eine große dunkle Wolke, die bald die Stadt erreicht hatte und Geräusche von sich gab, die sich wie das Reißen von Lindenbast anhörten. Als die Frauen das hörten, rief die eine aus: "Wahrhaftig, Schwesterchen, der Lubāns selbst wird gekommen sein!" In demselben Augenblick stürzte sich die Wolke mit einer gewaltigen Kraft zur Erde hinab und begrub in ihren Wellen die Stadt und alle ihre Bewohner. Nur die beiden Wäschebleuelinnen sind am Leben geblieben. Der herbeigeflogene See befand sich zuerst an der Stelle, wo heute Riga steht. Jedes Jahr schickt der Lubāns einen Boten nach Riga, der sich erkundigt, ob die Stadt bald fertig erbaut sein werde. An dem Tag, an welchem der Stadt beendet sein wird, wird der Lubāns an seinen alten Ort zurückkehren.
Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox