Kalni

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Šī teika vispirms ir iespiesta "Rotā" (1885. g. nr. 40) ar parakstu Ksavera Černomora. Šeit to pasaku ir uzrakstījusi Upciemu Milda-Skaidrīte, kā senāk parakstījies Roberts Bērziņš. Teikas pamati tomēr saskan ar īstām tradicijām, kādēļ tā nav atmesta. P. Š.


Kādu versti no tās vietas, kur robežu upe Vadaksts ietek Ventā, atronas Rumzu kalns. Pret dienvidu austrumiem šis kalns lēzeni nobeidzas pie Griežu purva.

Reiz viens puisis Rumzu kalnā pa vasaras svētkiem ganījis zirgus un gaiši sadzirdējis, ka tuvējā Griežu baznīcā ļaudis dziedājuši. Viņš atšķīris arī savu dziesmu grāmatu un dziedājis baznīcas ļaudim līdz. Dziedājis, dziedājis — uz reizi piegadījusies daiļa jaunava baltās drēbēs, dzelteniem matiem, sacīdama: "Ko es tev lūgšu, labo puisīti — redzi: man tikai ik pa simtu gadiem vienreiz zemes virsū brīv parādīties un te priekš vairāk simtu gadiem bija stalta pils šinī kalnā, bet tā nogrima, un mēs apakšā nevarēsim nekad sauli ieraudzīt, ja tu neapžēlosies par mums. Uzšķir savā grāmatā dziesmu: "Ak, Jeruzāleme, modies" un ej dziedādams trīs reiz kalnam apkārt, tad nogrimusī pils pacelsies."

Labi — puisis mierā. Uzšķīris to dziesmu un gājis dziedādams ap kalnu. Apgājis vienreiz — jau dzirdējis apakšā briesmīgu troksni; apgājis otrreiz — nu norībējis briesmīgs sprādziens tik stipri, ka puisis vairs nejaudājis noturēties kājās — pakritis. Saņēmis vēl spēkus, cēlies augšā un gājis trešo reizi. Pagājis tādu gabalu, bet, par nelaimi, drusku paskatījies atpakaļ un tā acumirklī pils, kas jau gandrīz pa pusei bij izlīdusi no zemes, tā kā torņus un skursteņus dabūjis redzēt, slīkusi atpakaļ un nogrimusi daudz, daudz dziļāk, nekā priekšlaik.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox