Vilki

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Pazīstamais Rīgas-Lubānas lielceļš starp Cesvaini un Lubānu iet caur lielu mežu. Reiz, senos laikos pa šo celu braukuši vairāki ceļa-vīri ar linu vezumiem uz Rīgu. Netālu no Liedes kroga visās malās sākuši gaudot vilki. Ceļa-vīri ļoti izbijušies, uzšāvuši zirgiem un klusēdami ātri laiduši mežam cauri. Tikai viens drošinieks, kas braucis pats pēdējais, sācis mēdīt vilkiem pretim. Bet te piepēži viņa zirgs nevarējis vairs paskriet. Braucējs gan dzinis zirgu, bet nespējis tikt citiem līdz. Citi ceļa-vīri aizbraukuši un drošinieks palicis viens mežā. Viņš nosēdējis labu laiku vāģos un nezinājis, ko iesākt. Beidzot tas ieraudzījis mežā starp kokiem mazu uguntiņu. Netālu no uguntiņas bijusi pļaviņa. Ceļavīrs nodomājis, ka mežā pieguļnieki, izkāpis no vāģiem un gājis uz uguntiņu. Pie uguntiņas sēdējis mazs vecītis, bet viņam visapkārt tupējuši vilki. Vecītis pikti uzkliedzis ceļa-vīram, kā šis drīkstējis viņa suņus mēdīt — viņš likšot saviem suņiem to gabalos saplosīt. Ceļinieks sācis lūgties un solījis vecīša suņiem savu lielo vērsi, bet lai tikai šo atstājot dzīvu. Vecītis bijis ar mieru un teicis, ka šovakar jau tāpat nekur neaizbraukšot, labāk lai vedot zirgu pļaviņā un liekoties gulēt. Ceļinieks tā izdarījis. Kad pamodies, nebijis ne vecīša, ne vilku. Viņš sajūdzis zirgu un braucis pakaļ biedriem, kuŗus drīz panācis.

Kad atbraucis mājā no pilsētas, sieva stāstījusi, ka lielais vērsis esot norāvies un aizskrējis uz mežu, kur to vilki saplosījuši.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox